Strasbūra, 2007. gada 7. decembris

                                                                                                               CEPEJ(2007)13

                     EIROPAS TIESU SISTĒMU EFEKTIVITĀTES KOMISIJA

                                                            (CEPEJ)

VADLĪNIJAS REKOMENDĀCIJU PAR MEDIĀCIJU KRIMINĀLLIETĀS LABĀKAI IEVIEŠANAI

Ievads

1. Eiropas Padomes trešajā samitā (2005. gada maijā Varšavā) valstu un valdību vadītāji apņēmās „pilnībā izmantot Eiropas Padomes potenciālu standartu veidošanā” un „sekmēt organizācijas tiesisko instrumentu un tiesiskās sadarbības mehānismu ieviešanu un turpmāku pilnveidošanu”. Tika arī nolemts „atbalstīt valstis tiesu spriest taisnīgi un ātri, kā arī attīstīt alternatīvas strīdu risināšanas metodes”.

2. Saistībā ar šiem lēmumiem CEPEJ (Eiropas Tiesu sistēmu efektivitātes komisija), kuras Statūtos kā viens no mērķiem ir ietverts mērķis – „veicināt Eiropas Padomes starptautisko tiesisko instrumentu sekmīgu ieviešanu tiesas spriešanas efektivitātes un taisnīguma nodrošināšanai”, par vienu no savām prioritātēm ir noteikusi jaunu darbības virzienu, proti, Eiropas Padomes tiesisko instrumentu un standartu efektīvas ieviešanas veicināšanu alternatīvajā strīdu risināšanā.

3. Lai izvērtētu Ministru Komitejas rekomendāciju ietekmi un ieteiktu konkrētus pasākumus to efektīvai ieviešanai, tādējādi uzlabojot rekomendācijās ietverto mediācijas principu ieviešanu valstīs, tika izveidota Mediācijas darba grupa (CEPEJ-GT-MED)[1]. Tā veica vairāku rekomendāciju ietekmes izvērtējumu:

rekomendācijas Nr. Rec(98)1 par mediāciju ģimenes lietās;

rekomendācijas Nr. Rec(2002)10 par mediāciju civillietās,

rekomendācijas Nr. Rec(99)19 par mediāciju krimināllietās,

rekomendācijas Nr. Rec(2001)9 par alternatīvām strīdu risināšanai starp iestādi un privātpersonu.

4. Šis dokuments attiecas uz rekomendāciju Nr. Rec(99)19 par mediāciju krimināllietās (turpmāk – Rekomendācija). Trijām pārējām rekomendācijām, t.i., par mediāciju ģimenes lietās, par meditāciju civillietās un alternatīvām strīdu risināšanai starp iestādi un privātpersonu nepieciešama īpaša pieeja, tādēļ tās tiek aplūkotas atsevišķos dokumentos.

5. Savā pirmajā sanāksmē (2006. gada 8.-10. martā, Strasbūrā) Mediācijas darba grupa izstrādāja aptaujas anketu, lai noskaidrotu valstu informētību par minētajām rekomendācijām un mediācijas attīstību atbilstoši tajās ietvertajiem principiem. Aptaujas anketa tika nosūtīta 16 reprezentatīvām valstīm.

6. Uz aptaujas anketu tika saņemtas 52 atbildes (no valstu pārstāvjiem un praktiķiem). Eksperts Julien LHUILLIER (Francija) apkopoja atbildes un sagatavoja ziņojumu. Tomēr iegūtā informācija par mediāciju krimināllietās bija nepietiekama. Kopš Rekomendācijas pieņemšanas mediācijas izpratne un piemērošanas sfēra krimināllietās ir attīstījusies un ir radies plašāks priekšstats par „atjaunojošo taisnīgumu”, tostarp „cietušā – likuma pārkāpēja mediāciju”.[2] Tādēļ tika nolemts uzsākt Rekomendācijas pilnveidošanu. Tika atzīts, ka pirms šā darba uzsākšanas būtu nepieciešams iegūt atjaunojošā taisnīguma ietekmes pilnīgāku novērtējumu, kas būtu balstīts uz jaunāko informāciju un salīdzināmiem faktiem.

7. Kā tas bija sagaidāms, pastāv būtiska atšķirība starp valstīm attiecībā uz to, kādā veidā ir attīstījusies cietušā – likuma pārkāpēja mediācija. Tam ir vairāki iemesli:

- informācijas trūkums par atjaunojošo taisnīgumu un mediāciju,

- cietušā – likuma pārkāpēja mediācijas neesamība pirms un pēc notiesāšanas,

- tiesības nosūtīt puses mediācijai ir tikai ierobežotam

kriminālās justīcijas institūciju lokam,

- relatīvi augstas mediācijas izmaksas,

- mediatoru speciālās apmācības nepietiekamība un kvalifikācijas atšķirības.

8. Ievērojot šos apstākļus un faktu, ka atjaunojošā taisnīguma process var kalpot par alternatīvu tradicionālajam tiesas procesam un par konfliktu risināšanas līdzekli, kā arī novērtējot tā nozīmi nodarītā kaitējuma novēršanā un atkārtotu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas samazināšanā, Mediācijas darba grupa ir izstrādājusi vadlīnijas, kas valstīm nav saistošas, bet varētu atvieglot Rekomendācijas ieviešanu.

1. PIEEJAMĪBA

9. Lai paplašinātu vienlīdzīgu pieeju mediācijas pakalpojumam, jāveic pasākumi darboties spējīgas mediācijas sistēmas attīstīšanai visas valsts mērogā. Tāpat ir jāveic pasākumi tās izmantošanai ikvienā kriminālprocesa stadijā, tostarp arī soda piemērošanas stadijā.

1.1. Valstu atbalsts mediācijas projektiem

10. Valstīm jāatzīst un jāattīsta jau esošās, kā arī jāveido jaunas darboties spējīgas mediācijas sistēmas, atbalstot tās gan finansiāli, gan arī citādā veidā. Valstīs, kur jau ir izveidotas sekmīgas mediācijas programmas, jānodrošina to pieejamības paplašināšana, sniedzot informāciju, kā arī veicot apmācību un uzraudzību.

1.1. Tiesnešu, prokuroru un citu kriminālās justīcijas iestāžu loma

11. Tiesnešiem, prokuroriem un citām kriminālās justīcijas iestādēm ir nozīmīga loma mediācijas attīstīšanā. Viņiem ir jāspēj sniegt informāciju, jāspēj organizēt mediācijai veltītas informatīvas sēdes un, kur tas iespējams, ieteikt cietušajiem un/vai likuma pārkāpējiem izmantot mediāciju un/vai nosūtīt lietu mediācijai. Valstīm ir jāizveido un/vai jāuzlabo sadarbība starp kriminālās justīcijas iestādēm un mediācijas nodrošinātājiem, lai cietušajiem un likuma pārkāpējiem mediācija būtu vēl pieejamāka.

1.2. Sociālo iestāžu un nevalstisko organizāciju loma

12. Valstīm ir jāatzīst sociālo darbinieku, cietušo atbalsta organizāciju un citu organizāciju iesaistīšanās kriminālās justīcijas sistēmā nozīme, ievērojot  to būtisko lomu atjaunojošā taisnīguma un mediācijas attīstīšanā. Kur iespējams, šādas institūcijas varētu aicināt cietušos un/vai likuma pārkāpējus izmantot mediāciju. Šīm organizācijām un iestādēm, piemēram, varētu būt zināma loma mediācijas realizēšanā, piedāvājot dažādas atjaunojošā taisnīguma formas, kā arī atbalstot puses.

1.3. Advokātu loma

13. Advokātu uzvedības kodeksos ir jāiekļauj pienākums veikt pasākumus, lai nodrošinātu nepieciešamo informāciju un kur tas iespējams, ieteikt cietušā – likuma pārkāpēja mediāciju, kā arī attiecīgajām amatpersonām pieteikt lūgumu nosūtīt puses mediācijai.

1.4. Mediācijas sistēmas kvalitāte

14. Tiesnešiem, prokuroriem un citiem kriminālās justīcijas iestādēs strādājošajiem, nosūtot puses mediācijai, advokātiem, sniedzot konsultācijas klientiem, sabiedrībai, uzticoties mediācijas procesam, ir svarīgi, lai būtu nodrošināta mediācijas kvalitāte.

15. Ir svarīgi, lai valstis pastāvīgi uzraudzītu to izveidotās mediācijas sistēmas un esošos izmēģinājuma projektus un organizētu to ārēju un neatkarīgu novērtēšanu. Lai varētu salīdzināt mediācijas sistēmu kvalitāti, nepieciešams noteikt kopējus kritērijus, tostarp kvalitatīvos un kvantitatīvos novērtējuma aspektus. Valstu likumdevēji un/vai kriminālās justīcijas iestādes ir jāmudina noteikt mediācijai un mediācijā kriminālprocesā panāktās vienošanās iespējamās sekas.

16. Ņemot vērā atšķirības starp cietušā un likuma pārkāpēja tiesībām, kādas viņiem rodas pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, valstīm ir jāapzinās, ka pirms meditācijas, mediācijas laikā un pēc tās cietušā vajadzības ir īpaši jāizvērtē. Šajā jomā valstīm ir jāveic turpmāki pētījumi.

1.5. Konfidencialitāte

17. No mediatoriem visa mediācijas procesa laikā, kā arī pēc tā obligāti jāprasa konfidencialitātes ievērošana. Ja no šā pienākuma ir kādi izņēmumi, tiem ir jābūt skaidri noteiktiem likumā[3].

18. Valstīm ir jānodrošina tiesiskas garantijas konfidencialitātei mediācijā. Mediatora konfidencialitātes pienākuma pārkāpums uzskatāms par nopietnu disciplināru pārkāpumu, par ko jāsaņem atbilstošs sods.

1.6. Mediatoru kvalifikācija

19. Valstīm un/vai mediācijā ieinteresētajām pusēm ir jānodrošina atbilstošas apmācības programmas mediatoriem, un, ievērojot esošās atšķirības apmācības programmās, apmācībai jānosaka kopēji standarti.

20. Mediatoru apmācībā jābūt ietvertiem vismaz šādiem jautājumiem:

- mediācijas principi un mērķi,

- mediatoru attieksme un ētika,

- mediācijas procesa stadijas,

- pamatzināšanas par kriminālās justīcijas sistēmu,

- attiecības starp kriminālprocesu un mediāciju,

- mediācijas nepieciešamība, struktūra un norise,

- mediācijas tiesiskais pamats,

- komunikācijas un sarunu vešanas iemaņas un tehniskie paņēmieni darbam ar cietušajiem, likuma pārkāpējiem un citām mediācijas procesā iesaistītām personām, tostarp pamatzināšanas par cietušo un likuma pārkāpēju reakcijām,

- mediācijas prasmes un tehniskie paņēmieni,

- attiecīgu lomu izspēles un citi praktiskie vingrinājumi (atbilstošs skaits),

- īpašas prasmes mediācijai nopietnu pārkāpumu lietās un nepilngadīgo lietās,

- atjaunojošā taisnīguma dažādās metodes,

- apmācāmo zināšanu un kompetences novērtējums.

21. Pēc šīm apmācībām jānodrošina uzraudzība, mentorings un profesionālās izaugsmes turpināšana.

22. Valstīm ir jāapzinās nepieciešamība izveidot kopējus kritērijus, lai nodrošinātu akreditāciju mediatoriem un/vai institūcijām, kuras piedāvā meditācijas pakalpojumu, un/vai veic mediatoru apmācību. Pieaugot mobilitātei Eiropas teritorijā, ir jāveic pasākumi vienotu starptautisku akreditācijas kritēriju noteikšanai, piemēram, jāievieš Eiropas Mediatora sertifikāts, utt.

23. Tā kā atsevišķas valstis saskaras ar mediatoru apmācības kvalitātes problēmām, valstu apmācības institūcijām tiek rekomendēts dibināt savstarpējus sakarus un/vai izveidot turpmākās apmācības programmas mediatoriem un mediatoru apmācītājiem (piemēram, izveidojot Eiropas Apmācības centru). To varētu veicināt Eiropas Padome sadarbībā ar Eiropas Savienību.

1.8. Nepilngadīgo piedalīšanās un aizsardzība

24. Valstīm ir jāapzinās atbalsta un aizsardzības nozīme mediācijas procesā nepilngadīgajiem, nosakot viņiem attiecīgas drošības un procesuālās garantijas.

25. Valstīm jāsadarbojas, lai pārbaudītu, novērtētu un noteiktu labāko pieredzi speciālu vadlīniju izveidošanai nepilngadīgo dalībai mediācijā krimināllietās. To varētu veicināt Eiropas Padome sadarbībā ar Eiropas Savienību.

26. Vadlīnijās būtu jāietver:

a.                  bērna vecuma vai brieduma nozīme nepilngadīgo iesaistīšanai mediācijas procesā,

b.                  vecāku loma, īpaši situācijās, kad vecākiem varētu būt iebildumi pret piedalīšanos mediācijā,

c.                  sociālo darbinieku, psihologu un/vai likumīgo aizbildņu iesaistīšana mediācijā, kad mediācijā piedalās nepilngadīgie.

1.9.            Uzvedības kodeksi

27. Valstīm ir jāveic pasākumi, lai ar likumiem un/vai uzlabojot mediatoru uzvedības kodeksus, tiktu nodrošināta vienveidīga izpratne par mediāciju, noteikti mediācijas principu, piemēram, konfidencialitātes un citu principu, saturs un garantijas.

28. Ievērojot to, ka Eiropas Mediatoru uzvedības kodekss meditācijai civillietās un komerclietās ir guvis mediācijā ieinteresēto pušu vispārēju atzinību Eiropā, tiek rekomendēts izstrādāt speciālu uzvedības kodeksu, ievērojot mediācijas īpatnības krimināllietās.

1.10.       Uzvedības kodeksu pārkāpumi

29. Valstīm un mediācijā ieinteresētajām pusēm ir jāizstrādā atbilstošas sūdzību iesniegšanas un disciplinārlietu izskatīšanas procedūras tiem gadījumiem, kad ir noticis uzvedības kodeksa pārkāpums.

1.11.       Starptautiskā mediācija

30. Mediācijā panāktai vienošanās par apsūdzības atcelšanu jābūt ar tādu pašu juridisko spēku kā spriedumam vai citam tiesas nolēmumam, ja to ir apstiprinājušas attiecīgas amatpersonas, t.i., prokuratūras iestādes amatpersona vai tiesnesis. Šāds lēmums izslēdz kriminālvajāšanu par to pašu faktu citā valstī (ne bis in idem).

2.      PIEEJAMĪBA

1. Cietušo un likumpārkāpēju tiesības

31. Lai cietušais un likumpārkāpējs varētu piedalīties mediācijā, valstīm jāveic visi nepieciešamie pasākumi, kas nodrošina viņu tiesību aizsardzību un pilnīgu informāciju par savām tiesībām. Mediācijai nepieciešama brīvprātīga cietušā un likumpārkāpēja piekrišana, kas balstīta uz informētību. Mediāciju nedrīkst izmantot, ja pastāv risks, ka tā varētu būt neizdevīga vienai no pusēm. Pienācīgi jānovērtē ne tikai iespējamie ieguvumi, bet arī mediācijas potenciālie riski, kas var iestāties abām pusēm, un it īpaši cietušajiem[4].

32. Minēto iemeslu dēļ jāveic speciāli pasākumi, lai nodrošinātu skaidru, pilnīgu un savlaicīgu informāciju par cietušā – likumpārkāpēja mediāciju.

Šai informācijai jāsatur:

- informācija par mediācijas procesu kā tādu,

- mediācijas izmantotāju tiesības un pienākumi,

- mediācijas juridiskās sekas.

33. Īpaši pusēm mediācijā ir jābūt pilnībā informētām par mediācijas procesa iespējamām sekām un tiesisko lēmumu, tostarp par kriminālprocesa neturpināšanu, piemērojamās sankcijas atlikšanu vai tās mīkstināšanu potenciālajam apsūdzētajam. Turklāt lietās, kurās cietušie ir īpaši neaizsargāti, viņi ir jāinformē par iespējām veikt mediāciju bez tiešas saskarsmes ar potenciālo apsūdzēto.

2.2. Mediācijas izmaksas

34. Lai mediācija būtu pieejama, valstīm jānodrošina tās tiešs finansiāls atbalsts, sniedzot juridisko palīdzību un/vai ar citiem līdzekļiem. Izņēmuma gadījumā, tajās valstīs, kur likumpārkāpējam daļēji ir jākompensē sava piedalīšanās mediācijā, valstīm jānodrošina, lai viņa/viņas ieguldījums būtu proporcionāls viņa/viņas ienākumiem. Dārgs mediācijas process, ko nekompensē juridiskā palīdzība, varētu būt mediācijas izmantošanu kavējošs apstāklis.

2.3. Procesuālo termiņu tecējuma apturēšana

35. Lai nodrošinātu mediācijas pieejamību, tās izmantošanu nevajadzētu ierobežot ar risku pārkāpt noteiktos procesuālos termiņus. Lai atrisinātu šo problēmu, valstīm jāapsver iespēja paredzēt procesuālo termiņu tecējuma apturēšanu.

3. INFORMĒTĪBA

36. No aptaujas anketām izriet, ka informācijas trūkums par atjaunojošo taisnīgumu tiesnešu, prokuroru un citu kriminālās justīcijas amatpersonu, cietušo atbalsta organizāciju, juristu, cietušo un likumpārkāpēju vidū, un sabiedrībā kopumā ir galvenais šķērslis mediācijas attīstībai.

37. Lai šī rekomendācija būtu pieejama politikas veidotājiem, akadēmiķiem, mediācijas atbalstītājiem un mediatoriem, ir svarīgi to tulkot ikvienas valsts valodā un nodrošināt tās teksta plašu pieejamību.

38. Tiek izteikts priekšlikums CEPEJ mājas lapā izveidot speciālu sadaļu par mediāciju. Tajā varētu iekļaut rekomendācijas tulkoto tekstu, tās skaidrojumu un citus Eiropas Padomes nozīmīgus dokumentus, kas attiecas uz mediāciju, Rekomendācijas par mediāciju krimināllietās ietekmes novērtējumu valstīs. Šajā sadaļā varētu ietvert arī informāciju par mediācijas sistēmu, izmēģinājuma projektiem, to novērtējumu, valsts mediācijas pakalpojuma sniedzēju sarakstu, noderīgas saites u.tml.

3.1. Sabiedrības informētība

39. Valstīm, nevalstiskajām organizācijām un citām mediācijā ieinteresētajām pusēm jāveic atbilstoši pasākumi sabiedrības informēšanai par mediācijas priekšrocībām.

40. Pasākumi varētu būt šādi:

- raksti/informācija plašsaziņas līdzekļos,

- informācija par mediāciju brošūrās/bukletos, internetā, plakātos,

 - mediācijas tālruņa palīdzības līnija,

 - informācijas un konsultāciju centri,

- informēšanas mērķa programmas, piemēram, „mediācijas nedēļa”,

- semināri un konferences,

- mediācijai veltītas atvērto durvju dienas tiesās un institūcijās, kas nodrošina mediācijas pakalpojumu.

41. Valstīm, universitātēm, citām akadēmiskām iestādēm un meditācijā ieinteresētajām pusēm jāveicina un jāatbalsta zinātniskie pētījumi par mediāciju un atjaunojošo taisnīgumu.

42. Apmācība par mediāciju un citām atjaunojošā taisnīguma formām ir jāiekļauj skolu mācību programmā.

3.2. Cietušo un likumpārkāpēju informētība

43. Tiesnešiem, prokuroriem, policijai, kriminālās justīcijas iestādēm, advokātiem un citiem juridiskās profesijas pārstāvjiem, sociālajiem darbiniekiem, cietušo atbalsta organizācijām, kā arī citām institūcijām, kas iesaistītas atjaunojošā taisnīgumā, cietušajiem un likumpārkāpējiem sākotnēji jānodrošina informācija par mediāciju, kā arī jāuzsver iespējamie ieguvumi un riski, kas var rasties abām pusēm.

3.3. Policijas informētība

44. Tā kā policija iesaistīta jau lietas agrīnajā stadijā un tādēļ ir pirmā, kas saskaras ar cietušajiem un likumpārkāpējiem, viņu apmācībā ir jāietver jautājums par atjaunojošā taisnīguma izpratni, īpašu uzmanību veltot ar mediāciju saistītiem jautājumiem. To varētu panākt ar dažādiem pasākumiem, piemēram, apmācību, kurā ietverta informācija par likumpārkāpējiem un cietušajiem, kā arī izmantojot dažādus bukletus/brošūras.

3.4. Tiesnešu un prokuroru informētība

45. Liels skaits valstu ir pieņēmušas normatīvos aktus, kas ar vienādām iespējām tiesnešiem un prokuroriem ļauj ieteikt cietušajiem un/vai likumpārkāpējiem izmantot mediāciju un/vai nosūtīt lietu mediācijai. Līdz ar to šīm institūcijām jābūt pilnībā informētām par mediācijas procesu un jāapzinās gan pozitīvais, ko tā sniedz, gan iespējamie riski. To varētu sasniegt ar informatīvajām sanāksmēm, apmācību, kā arī turpmāko apmācību.

46. Ir svarīgi veicināt mediatoru un prokuroru/tiesnešu institucionālo un individuālo sadarbību. To var sasniegt ar speciālu konferenču un semināru palīdzību.

3.5. Advokātu informētība

47. Atjaunojošais taisnīgums un mediācija ir jāiekļauj advokātu apmācībā, kā arī turpmākās apmācības programmā.

48. Advokātu padomēm un advokātu biedrībām jābūt mediācijas programmu nodrošinātāju sarakstam, un tas ir jāizplata advokātu vidū.

49. Valstīm un advokātu padomēm jāveic attiecīgi pasākumi, lai izveidotu tādu juridisko pakalpojumu apmaksas sistēmu, kas advokātus neatturētu saviem klientiem ieteikt mediāciju strīda risināšanai.

3.6. Sociālo darbinieku informētība

50. Valstīm jānodrošina attiecīgi pasākumi, lai paaugstinātu sociālo darbinieku informētību par atjaunojošo taisnīgumu un mediāciju.